Tā sajūta!

Un mani atkal pārņem tā sajūta, ka kaut kā pietrūkst, bet kā? Nu viss taču man ir, mīlošs vīrietis, ģimene, arī plāns nākošajam gadam ( Man ļoti patīk dzīvot pēc plāna, plūst pa straumi nav priekš manis. Man patīk stabilitāte un apziņa, ka rīt, nu ka rīt mani sagaida kaut kas.), bet šī sajūta nepamet mani, tāds tukšums, tāds tukšums, kas liek mana ķermenim kļut vieglam!!!!!

Lasīju ''The Zahir'' Paulo Koelju grāmatu, bet apskaidrību neguvu. Arī es, tāpāt kā vēl citi pāris tūkstošu cilvēku dažkārt nodomāju: '' Vai šīs ir viss kas dzīvē ir? Vai patiešam vairāk nekā tajā nav? Vai tā nesniegs reiz ko vairāk? Vai man tāpat kā citiem lemts ir tikai pabeigt skolu, apprecēties, dzemdēt bērnus un strādā?. Uz šiem jautajumiem atbildes ir un nav. Es nesūdzos, es vienkārši cīnos ar šo sajūtu, zinu, ka pēc dažām dienam es par šo būšu aizmirsusi, citas sadzīviskās problēmas uzradīsies un šī sajūta norimsies, līdz atkal kādu dienu tā uzradīsies un tāpat kā tagad es to klusībā pie sevis paturēšu ar carību, ka gan jau pāries. Un pāries un tā visu atlikušo dzīvi, ja vien es neatradīšu to kā pietrūkst, ja vien es to tukšumu neaizpildīšu!!!