So I have been here for over 6 months and it is just 3 more to go. 3 more months until I start University, 3 more months until I leave my au-pair life. :) It has been so much fun.
Adam did his SAT's test, and hopefully he will get good grades, he and Johnny both have got places at schools David and Dii wanted them to go to :) + I will see Johnny on his first school day, really looking forward it. He will look amazing in his school uniform. :)
Boys are amazing, I will really miss them when I leave, but luckily I live just in another city not country, which will give me possibilities to visit them every now and then :).
Weather here is lovely, of course only in weekdays, is normal to rain over weekends hehehe.. but no I am not complaining. I love when its raining in summers, it always leaves this fresh smell/feeling/air outside.. you know what I am on about now :)
Tuesday, 31 May 2011
Tā sajūta!
Un mani atkal pārņem tā sajūta, ka kaut kā pietrūkst, bet kā? Nu viss taču man ir, mīlošs vīrietis, ģimene, arī plāns nākošajam gadam ( Man ļoti patīk dzīvot pēc plāna, plūst pa straumi nav priekš manis. Man patīk stabilitāte un apziņa, ka rīt, nu ka rīt mani sagaida kaut kas.), bet šī sajūta nepamet mani, tāds tukšums, tāds tukšums, kas liek mana ķermenim kļut vieglam!!!!!
Lasīju ''The Zahir'' Paulo Koelju grāmatu, bet apskaidrību neguvu. Arī es, tāpāt kā vēl citi pāris tūkstošu cilvēku dažkārt nodomāju: '' Vai šīs ir viss kas dzīvē ir? Vai patiešam vairāk nekā tajā nav? Vai tā nesniegs reiz ko vairāk? Vai man tāpat kā citiem lemts ir tikai pabeigt skolu, apprecēties, dzemdēt bērnus un strādā?. Uz šiem jautajumiem atbildes ir un nav. Es nesūdzos, es vienkārši cīnos ar šo sajūtu, zinu, ka pēc dažām dienam es par šo būšu aizmirsusi, citas sadzīviskās problēmas uzradīsies un šī sajūta norimsies, līdz atkal kādu dienu tā uzradīsies un tāpat kā tagad es to klusībā pie sevis paturēšu ar carību, ka gan jau pāries. Un pāries un tā visu atlikušo dzīvi, ja vien es neatradīšu to kā pietrūkst, ja vien es to tukšumu neaizpildīšu!!!
Lasīju ''The Zahir'' Paulo Koelju grāmatu, bet apskaidrību neguvu. Arī es, tāpāt kā vēl citi pāris tūkstošu cilvēku dažkārt nodomāju: '' Vai šīs ir viss kas dzīvē ir? Vai patiešam vairāk nekā tajā nav? Vai tā nesniegs reiz ko vairāk? Vai man tāpat kā citiem lemts ir tikai pabeigt skolu, apprecēties, dzemdēt bērnus un strādā?. Uz šiem jautajumiem atbildes ir un nav. Es nesūdzos, es vienkārši cīnos ar šo sajūtu, zinu, ka pēc dažām dienam es par šo būšu aizmirsusi, citas sadzīviskās problēmas uzradīsies un šī sajūta norimsies, līdz atkal kādu dienu tā uzradīsies un tāpat kā tagad es to klusībā pie sevis paturēšu ar carību, ka gan jau pāries. Un pāries un tā visu atlikušo dzīvi, ja vien es neatradīšu to kā pietrūkst, ja vien es to tukšumu neaizpildīšu!!!
Subscribe to:
Posts (Atom)